Sākšu bez ievada, konteksta, jēgas un satura. Vienkārši bliezīšu visu - nav varens tas, kas kaut ko iekšā patur. Es pēdējās dienās saskāros ar terminu "mīlestība" . Sāk rasties sajūta, ka es nevēlos to savā dzīvē piedzīvot. Lai cik skaista un burvīga tā neliktos, tā 50/50 var beigties ar baltām kāzām, vai salauztām sirdīm. Redz kā, gadijās manam draugam uz sitienu pāriet naidā. Jo pat netīša, varbūt bez savtīguma un egoisma pilna meitene, naivuma pilna samīlās citā un viss. Jūtas mainās, vēja virzieni mainās. Un kur paliek Jānis? Lāpīdams nepelnītus caurumus, kā svešu zeķi, sadragāto sirdi, ar naidu durot pirkstos, beržot un mazgājot. Ne par Jančuku es te tagad to muļu runāšu.
"ja mīlestība ir tik tuvu naidam, tad lai Dievs un Sātans man palīdz dzīvē neiemīlēties" to es viņam rakstīju, man īsti domas nav. es laikam, iepauzēšu tagad, pēc 10 min pabeigšu.
Nē, turpināšu. Mana klases biedrene vienkārši atteicas no pieķeršanās, dragā, guļ ar ko grib, dara kā grib, dzīvo, nebaidās. Vienmēr stasta, ka jadzīvo šodienai. Bet kur, dēls, ir tas "dzīvot šodienai" - mesties visā un nedomāt, nepieķerties vienam, neķert rutīnu ar serfa dēli? Jeb varbūt tieši tam vienam blakus tās rutīnas nekad nebūs un tas ir tiesi tas, kas ir " dzīvot šodienai" dzīvot kādam. Kopt, kā labu vīnu gadiem, gadiem audzēt tā rūgumu un kvalitati? Nezinu. Varetu citēt miljardiem gudru cilvēku, kas atdod tūkstošiem atbilžu, bet nu kuram tās palīdzējušas. Ai. Šis noteikti ir bezjēdzīgākais ieraksts šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru