trešdiena, 2012. gada 11. janvāris

Nelabums


Sākšu bez ievada, konteksta, jēgas un satura. Vienkārši bliezīšu visu - nav varens tas, kas kaut ko iekšā patur. Es pēdējās dienās saskāros ar terminu "mīlestība" . Sāk rasties sajūta, ka es nevēlos to savā dzīvē piedzīvot. Lai cik skaista un burvīga tā neliktos, tā 50/50 var beigties ar baltām kāzām, vai salauztām sirdīm. Redz kā, gadijās manam draugam uz sitienu pāriet naidā. Jo pat netīša, varbūt bez savtīguma un egoisma pilna meitene, naivuma pilna samīlās citā un viss. Jūtas mainās, vēja virzieni mainās. Un kur paliek Jānis? Lāpīdams nepelnītus caurumus, kā svešu zeķi, sadragāto sirdi, ar naidu durot pirkstos, beržot un mazgājot. Ne par Jančuku es te tagad to muļu runāšu.
"ja mīlestība ir tik tuvu naidam, tad lai Dievs un Sātans man palīdz dzīvē neiemīlēties" to es viņam rakstīju, man īsti domas nav. es laikam, iepauzēšu tagad, pēc 10 min pabeigšu.
Nē, turpināšu. Mana klases biedrene vienkārši atteicas no pieķeršanās, dragā, guļ ar ko grib, dara kā grib, dzīvo, nebaidās. Vienmēr stasta, ka jadzīvo šodienai. Bet kur, dēls, ir tas "dzīvot šodienai" - mesties visā un nedomāt, nepieķerties vienam, neķert rutīnu ar serfa dēli? Jeb varbūt tieši tam vienam blakus tās rutīnas nekad nebūs un tas ir tiesi tas, kas ir " dzīvot šodienai" dzīvot kādam. Kopt, kā labu vīnu gadiem, gadiem audzēt tā rūgumu un kvalitati? Nezinu. Varetu citēt miljardiem gudru cilvēku, kas atdod tūkstošiem atbilžu, bet nu kuram tās palīdzējušas. Ai. Šis noteikti ir bezjēdzīgākais ieraksts šeit.

otrdiena, 2011. gada 8. marts

kad notiks cilveces brīnums?


Pec ilgiem laikiem parunājos ar kadu. Paldies drauga mammai, tā parāvās saruna un aizgāja. Pec tās, domāju daudz. Tiešām daudz. Tad lūk sežu un domāju ar Abbas dziesmu "winner takes it all" un secinu, ka cilveks otru noverte līdz galam, tikai tad, ka tā vairs nav. Cilveks nav mūžīgs, bet atmiņas? IR, ir un kā vel. Kāpc tādas domas? Vecmāmiņa un māmiņa slima. Draugs otrās mājās, pietrūkst man manu tuvāko. Kā gribetos tos visus savākt vienā barā sasiet un mūžam neatlaist. Turet sev klāt, sildīt un saudzet, noželot katru muļķību un nekrietnību, kas izdarīta. Gribās mainīt soļus, labot kļūdas. Viss tiek novertets par velu. Varbūt apjausma ir nākusi laikā, kad vel viss ir sasniedzams. Tik mazas niecibas mes esam, līdz iegustam patiesu mīlestību, ģimeni, ģimenes sajūtu, līdz tam mes esam nevertīgi. Teikumi vijās pārāk ātri, nepaspeju tos pierakstīt, mijons domu. Pat dažas asaras vijās negaidītas. Vel jo porjam abba fonā. Vel jo projām domas par nakoti.. un kas ar tagadni? Tā vel te pat, kā tagad ir tagadne, tā rīt modīšos ar rītdienas tagadni, ar etalonu un autobusu. Ilgām un skumjām ko rīt, kā rīta kafiju, kā dusmīgo autobusa šofera seju, kā rūgtumu, kas krājās negribot, lai kā gribetos to dzest. man pat īsti nav vairs ko teikt. Tā ir, ka domas skrien pa priekšu..


Kā pelni izput, laikā nenovertetais..

otrdiena, 2010. gada 30. novembris

Matērija


Mūsdienu cilvēkam ir dots ļoti daudz. Daudz lietu, kas spēj maksimāli atbrīvot mūs no ikdienas grūtībām un dotu mums vairāk brīvu brīžu ar draugiem un ģimeni. Tā vietā lai stundām ilgi meklēt nepieciešamo informāciju grāmatās, un sēdēt bibliotēkā, mēs skaitītu sekunžu laikā, varam visu, mums nepieciešamo, atrats internetā. No rītiem mums nav jāiet uz veikalu un jāpērk avīzes, ar pāris klikšķiem mēs uzzinam jaunākās ziņas. Ja nu vienīgi ja nav vēlēšanās sajust drukas smaržu, kas jaucās ar rīt a kafiju. Drēbes mums nav jāmazgā ar rokām, to paveic veļas mašīna, kamēr mēs iepērkamies, ēdienu mums uzsilda mikroviļu krāsnis, kamēs relaksējamies vannā, nema nerunājot par automašīniem liftiem tramvajiem, kas paātrina mūsu virzīšanos un padara veicamo ceļu ātru, ērtu un komfortablu. Ir vēl neksaitāmu lietu, instumentum kas dod mums daudz brīva laika un atvieglo visu, kas agrak lika piepūlēties. Un tomēr, lai gan Mūsdienu tehnikai, ir miljoniem labu īpašību, tās vienlaikus mums palīdzot rada mūs pār dīkdieņiem, dīvānos ieslīgušiem slinķiem, uz veikalu mēs braucam mašīnā, pat ja tā ir aiz stūra, dienas pavadam pie interneta uzsūcot derīgas zināšanas, lai gan tai pat laikā bojājam savu organismu, redzi, stāju. Mazliet pat biedē doma, par to, kas notiks pēc kadiem 30 – 50. Mēs pārstāsim attīstīties un sākam degradēties jau tagad. Ja agrāk cilvēks bija punktuāls, precīzs, nekavēja, tad tagad, kopš ir parādījies telefons un iespēja atcelt tikšanās, pārcelt, mēs pārstājam kustēties. Mēs dienām dīki sēžam, un paļaujamies, ka kāds paveiks dabus mūsu vietā. Mūsdienu tehnika ir tāda pati kā tabletes – no vienas kaites ārstē, divas jaunas vietāliek. Sirds vesela, nieres un smadzenes peieklibo. Tas pats ir ar tehniku, cik ļaunuma, tik labuma. Nenoliedzu, pats izmantoju daudz no jaunajām tehnoloģijām, sākot ar mobīlo telefonu, beidzot ar sabiedrisko transportu un eskalatoriem un liftiem lielveikalos un mājās, un tomēr mani priecē, ka manī vēl jo projām ir vēlēšanās kustināt savus muskuļus un smadzenes – braukt ar riteni, tikties ar draugiem, veikt lielus attālumus patīkamā laikā kājām, nevis sēžot piesmakušā transportā. Un arī mani draugi, vienaudži, ar mani ir vienis prātis. Lai gan būdams jauns un garā, un fiziski spēcīgs, es atbalstu jauno tehnoloģiju ieviešanu, bet uzskatu, ka nekad nedrīkst aizmirst, ka esi cilvēks, musķuļus darboināt spējīgs cilvēks, domājoš cilvēks, jauno un inovatīvo radoš cilvēks. No mums ir atkarīga nākotne, mūsu nākotne un mūsu bērnu, mazbērnu. Mēs nedrīkstam sēdēt dīkā. Mums ir jācīnās gan ar masu mēdiju zombēšanu, gan mūsu dzīvju pārbāšanu ar mehāniku, kas drīz aizvietos cilvēkus. Lai gan mums ar to visu ir jāmāk sadzīvot. Un tad kad mēs to iemācīsimnies, mēs pratīsim objektīvi novērtēt realitāti.

Vai viegli būt jaunam?


Vai viegli būt jaunam? Vai viengli būt.

Vēsturē liecina, ka visos vēstures laikmetos pusaudžu un jauniešu uzvedība, viņu uzskati un attiecību veidošanās ir krasi atšķīrušās no dominējošajām oficiālajām pieaugušo sabiedrības morāles un uzvedības normām. Paaudžu paaudzes ir uzdevušas mūžseno jautājumu - vai attiecīgā laikmeta bērni un pusaudži ir sliktāki nekā tajos laikos, "kad mēs bijām jauni". Parastā nepārdomātā atbilde skan – jā, sliktāki, daudz sliktāki, neiespējami, šokējoši, nevaldāmi, utt.
Jebkurš vecumposms nāk ar savām grūtībām. Un cilvēka dabā ir tā iekārtots, ka viņš reti kad ir apmierināts ar to, kas viņam ir. Tāpat var saskatīt gan pozitīvās, gan negatīvās jaunības puses.Jaunam cilvēkam ir grūti atrast sevi, savu vietu pasaulē, kur ir jau sen iedibināta kārtība kurai jāpakļaujas. Jaunietim pašam liekas, ka viņš zina visu labāk un grūti samierinās ar uzspiestajām normām, kuras viņš pats nav pārbaudījis. Daudzi jaunieši rod sevī spēku izķepuroties no pašu, un apkārtjējo radīto konfliktiem. Bet ir arī mazā daļiņa, kam tā cīņa nepadodās. Un tomēr uzsvēršu, ka nav viegli cīties par savu vārdu pasaulē, kurā vienmēr būs labie "lielie", ļaunie un neitrālie. Kāds kas palīdzēs, kritizēs vai nospļausies un jaunā censoņa centieniem izsisties un skatuves, kur vietas nav gandrīz nemaz. Lai dzīvotu pilnvērtīgi un būt apmierinātam ar dzīvi ir jācīnās katru dienu, katru stundu. Mūsdienu jaunetis ir cīnītājs no agras bērnības, jo esam dzimuši jaunajā pasaulē, pasaulē, ka pat pirmklasniekam agrāk bija pa peidžerim, tagad jau stilīgs mobīlais telefons, kabatas nauda, agrāko algu vērtībā. Uz mūsu paaudzi vienmēr skatīsies, kā uz tiem, kam vienmēr viss ir bijis.

Atmiņa

Vai zini kas tev pieder?
Vai zini ko tev nekad nenozags?
Vai zini kas maksa vairak neka dzive?
Es zinu, tas ir atminas.
Ta ir tava laime.
Ta ir katra ieelpa.
Ta ir katra izelpa.
Katrs solis, ko sper nakotnei preti. Tas asaras un smiekli. Tie kritieni un lecieni.Tas viss ir bijis, tas vienmer turpinasies. Vertigakais un pats, pats milakais Tev ir tava dzive, tavas atminas. Skaties, ta liesma, ta maza sveces liesmina. Vinja dzivo, vina atceras visu ko tu tai teici. Ta atceras visas kustibas. To ka tu ienac istaba ar teju un cepumiem, ka ejot gulet aizmirsti to nodzest. Liesmia tevi peta visu nakti. Bet tad...tad liesminja pati sev lkust par atminu. Bet tu , tu jau par to esi aizmirsis.
Atceries savu pirmo milestibu?
He.. man uz sejas smaids izplesas. Tik naivi un skaisti tas bija. Pirma buca, kas tika apspriesta vel ilgi. Klases vakari pirmaja klase, kad puisi varonogi ienem vietu pie magnetafona un meitenes preteja klases sturi sacukstejas. Un vecaki, ak jel, tie visu veroja no malas. Veroja ka mes augam, ka mainamies. Ka sulas glazi no rita nomaina kafija. Ka ilgie vakari pie multenitem partop par ilgam stundam interneta vai kaut kur pie draugiem.
Nak atmina manas pirmas skritulslidas. Atceros, ka devu tam vardu. Bracot aplukoju tas un nevareju beigt par tam priecaties. Vakar parskatot vecas mantas atradu shis nabaga slidas. Asaras sariesas acis. Atminoties to laiku, kad bucina uz vaiga bija bija gada notikums. Kad likas ka nu to vaigu vairs nemazgasu. Bet tagad, tagad mes esam iemacijusies vertet materialas vertibas, bet sensenos laikos mes zinajam ko isteniba nozime milet. Milet tiri un bez aizspriedumiem.

Love

Zini, nav tik vienkarsi milet negribot.
Ne, piedod, es nezinu ko nozime milet.
Ja, zinu, man bail no ta.
Tu ta peksni uzrodies, no nekurienes. Jauts, cirkains un smaidigs. Ta vienkarsi atver man sirdi. Bet es, es neatpazistu to. Biezi ir gadijies viltties. Ne, tevi ne. Vispar. Dzive paklupt, aizkerties, iesprust. Tas sap.
Lai izbegtu no ta visa es esmu lasijusi gramats, gribejusi nomirt, lidusi depresijai rokas, bet tas ir bijis kaut kas sves.
Tagad es atradu sevi, bohema, laimes sajuta un iespejas, varbut mazliet no dievbijibas un drosmes. To visu es noriju ka lielu rugtu tableti, bet tagad, tagad ir labi. Tagad es smaidu no sirds, tagad es raudu ka nekad agrak. Esmu sevi ieslegusi tada ka laimigaka pasaule. Bez sapem, bez sausmam un diemzel bez milestibas. Jo ja ir milestiba, tad ir sapes.
Tagad, kad esmu tiksui gala ar sevi divu gadu garuma, nostabilizejusi sevi gan iekseji, gan areji..ierodies tu, gatavs uz visu. Smaidos , Laimigs. Bez jutu ierobezojumie. Atver visas kartis. Un ar savu sirds siltumu nobiede mani. Bet ta bohema, kas ir mani, ta ir mani saindejusi un nelauj but tev blakus, neatkarigi no ta, vai es to gribu , vai ne.
Ka gribetu vel but berns, berns, kas mil ar sirdi nevis ar acim. Berns kura asara ir tira un smaids, neveikls, bez zobiniem, bet patiess. Tirs ka tava dvesele. Ka tava dvesele, kad pasmaidu un pasaki:" Es esmu dzivs, jo es protu milet un man vienalga, ka sapes!"

Dzejolis

Atdod sapni, varbūt tur es būšu laimīga!
Tas ir viss ko tev lūdzu.
Tas ir viss, kas man ir atlicis.

Tur mani sagaidīs, tur bušu tāda kāda esmu.
Kādam īpaša un svarīga.

Atdod sapni, varbūt tur es būšu laimīga!
Tas ir viss ko tev lūdzu.

Tur starp zvaigznēm aiziešu.
Tur no zvaigznēm tevi pētīšu.
Tur ar smaidu par tevi raudāšu.

Nē, man tevi nevjag.
Tikai tev kabatā netīšām atstāju,
Kaut ko kas pieder man.
To ar ko gribēju padalīties.
Šķiet būšu kļūdījies.

Nē, es neraudu.
Šodien zvaigznes kritīs.
Tu skaties tur augšā
Var būt redzēsi Zvaigžņu karavīru deju,
Var būt redzēsi mani smaidot no sirds.
šo smaidu veltīšu Tev.

Iepazīsimies no jauna
Martina Anna
Un tu?


Martina Anna T