Pec ilgiem laikiem parunājos ar kadu. Paldies drauga mammai, tā parāvās saruna un aizgāja. Pec tās, domāju daudz. Tiešām daudz. Tad lūk sežu un domāju ar Abbas dziesmu "winner takes it all" un secinu, ka cilveks otru noverte līdz galam, tikai tad, ka tā vairs nav. Cilveks nav mūžīgs, bet atmiņas? IR, ir un kā vel. Kāpc tādas domas? Vecmāmiņa un māmiņa slima. Draugs otrās mājās, pietrūkst man manu tuvāko. Kā gribetos tos visus savākt vienā barā sasiet un mūžam neatlaist. Turet sev klāt, sildīt un saudzet, noželot katru muļķību un nekrietnību, kas izdarīta. Gribās mainīt soļus, labot kļūdas. Viss tiek novertets par velu. Varbūt apjausma ir nākusi laikā, kad vel viss ir sasniedzams. Tik mazas niecibas mes esam, līdz iegustam patiesu mīlestību, ģimeni, ģimenes sajūtu, līdz tam mes esam nevertīgi. Teikumi vijās pārāk ātri, nepaspeju tos pierakstīt, mijons domu. Pat dažas asaras vijās negaidītas. Vel jo porjam abba fonā. Vel jo projām domas par nakoti.. un kas ar tagadni? Tā vel te pat, kā tagad ir tagadne, tā rīt modīšos ar rītdienas tagadni, ar etalonu un autobusu. Ilgām un skumjām ko rīt, kā rīta kafiju, kā dusmīgo autobusa šofera seju, kā rūgtumu, kas krājās negribot, lai kā gribetos to dzest. man pat īsti nav vairs ko teikt. Tā ir, ka domas skrien pa priekšu..
Kā pelni izput, laikā nenovertetais..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru