Zini, nav tik vienkarsi milet negribot.
Ne, piedod, es nezinu ko nozime milet.
Ja, zinu, man bail no ta.
Tu ta peksni uzrodies, no nekurienes. Jauts, cirkains un smaidigs. Ta vienkarsi atver man sirdi. Bet es, es neatpazistu to. Biezi ir gadijies viltties. Ne, tevi ne. Vispar. Dzive paklupt, aizkerties, iesprust. Tas sap.
Lai izbegtu no ta visa es esmu lasijusi gramats, gribejusi nomirt, lidusi depresijai rokas, bet tas ir bijis kaut kas sves.
Tagad es atradu sevi, bohema, laimes sajuta un iespejas, varbut mazliet no dievbijibas un drosmes. To visu es noriju ka lielu rugtu tableti, bet tagad, tagad ir labi. Tagad es smaidu no sirds, tagad es raudu ka nekad agrak. Esmu sevi ieslegusi tada ka laimigaka pasaule. Bez sapem, bez sausmam un diemzel bez milestibas. Jo ja ir milestiba, tad ir sapes.
Tagad, kad esmu tiksui gala ar sevi divu gadu garuma, nostabilizejusi sevi gan iekseji, gan areji..ierodies tu, gatavs uz visu. Smaidos , Laimigs. Bez jutu ierobezojumie. Atver visas kartis. Un ar savu sirds siltumu nobiede mani. Bet ta bohema, kas ir mani, ta ir mani saindejusi un nelauj but tev blakus, neatkarigi no ta, vai es to gribu , vai ne.
Ka gribetu vel but berns, berns, kas mil ar sirdi nevis ar acim. Berns kura asara ir tira un smaids, neveikls, bez zobiniem, bet patiess. Tirs ka tava dvesele. Ka tava dvesele, kad pasmaidu un pasaki:" Es esmu dzivs, jo es protu milet un man vienalga, ka sapes!"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru